Vēsturē šī vieta ir pazīstama kā Konstantinopole - Konsantīna pilsēta, kas šādi tika nodēvēta par godu Romas Imperatoram Konstantīnam. Tajos laikos noteicošie faktori bija labi jūras ceļi un ģeogrāfiskais stāvoklis, kas arī kalpoja par iemeslu, lai tā kļūtu par nākamo jauno Romas Impērijas galvaspilsētu.
Arī vēlākos laikos tā bija lieliska vieta preču kuģu caurbraukšanai un piestāšanas vieta.
Mūsdienās, jau vāirākus gadus Turcija mēģina iestāties Eiropas Savienībā, taču bez rezultāta.
Šī ir vienīgā valsts, kas atrodas uz diviem kontinentiem un to sadala Bosfora jūras šaurums.
Par ēšanu... bijām aizmaldījušās līdz otrpus tilta. Tas ir gājēju tilts, kur pa virsu staigā cilvēki un gar malām ir ļoti daudz makšķernieki (plecu pie pleca), bet apakšējā stāvā (tuvāk ūdenim) ir n-tās kafenes utt.
Tik daudz par dažiem faktiem, par šo vēsturiski nozīmīgo valsti, taču mēŗķis bija aprakstīt savus piedzīvojumus Stambulā.
Pirmais iespaids bija dalīts. No vienas puses viss kā parasti, ierodoties jebkurā valstī. Atlido ar lidmašīnu, Tevi sagaida transfērs un nogādā līdz viesnīcai. Kas pārsteidza, ka šoferis uzreiz paņēma naudu par abiem virzieniem, kas īpaši neiedvesa uzticību. Taču vesnīcā, viss otrādi. Vēlējos, kā parasti, samaksāt uzreiz par visu palikšanas laiku, tomēr tie stingri noteica, ka tikai aizbraukšanas dienā.
Tā kā šis bija mans pirmais ceļojums uz Āzijas tipa valstīm, arī vērtējums, pieejamā informācija utt bija savādāka.
Jaunai dienai sākoties, gājām apskatīt pilsētu. Sākumā bija apnicīgi visi tie tirgoņi (sākot no maziem suvenīru tirgotājiem, līdz pat palieliem paklāju veikaliem), kuri aicināja savās bodītēs, skaļi saucot: "Hospitality". Līdz beidzot, nāca kārtējās lūgšanas laiks un visi tirgoņi ņēmā savus paklājiņus un metās uz ceļiem lūgšanai, mēs tikmēr klausoties moedzinu lūgsnām nobaudījām vieglas brokastis. Pēc tam nolēmām ieiet kādā vietā (vienā no tām kur skaļi aicināja iekšā). Prmajā stāvā pārdevās paklāji un turku apģērbi, bet otrs stāvs bija kā paklāju istaba ar galdu un dīvāniem, kur veikala saimnieks (tirgotāji parasti arī bija veikalu īpašnieki), laipni piedāvāja gardu tradicionālo turku ābolu tēju, no mazajām krūzītēm. Garīgā līmenī, mēs kļūstam par draugiem. Viņš uzcienāja un uzcienāja mani, ja būs manā valstī, viņš būs gaidīts viesis manās mājās, vai vismaz izrādīšu laipnību parādot pilsētu. Patiesībā mēs vienkārši iedzērām tēju, viņš painteresējās no kurienes mēs, kā mums viņa valsts/pilsēta patīk utt.
Tālāk sekoja Sofijas katedrāle un Zilā mošeja, kā arī citu mazāku mošeju apskate, kuras arī bija ceļojuma iedvesmas iemesls. Protams, mēs ņēmām vērā, ka pleciem jābūt piesegtiem, īsus svārkus nenēsāt, nu un protams ieejot mošejās nepieciešama galvassega. Neskatoties uz visu, visa ceļojuma laikā bija saķeršanās ar vīriešiem sākot ar to, ka piedāvāja par mani kamieļus, kas bija jauks kā joks (cerams) un līdz pat ļoti nepatīkamām situācijām. Viena no tām, kad kādas mošejas pagalmā, man visu laiku sekoja vīrietis (sākot sekot no mošejas), visādi mēģināja man, it kā, ejot garām pieskarties, pēc kādas n-tās reizes jau nezināju ko darīt, līdz viņš uzsita pa....., tad gan vairs neizturēju, nācās vāji uzsist, jo sekošana jau bija ilgusi pietiekami ilgi. Un otrs atgadījums, ka krieviski runājošais (vietējais), sāka it kā ar mani runāt, pēc tam sāka runāt rupeklības un pagrāba mani aiz rokas. Tās arī bija 2 no nepatīkamajām 3 lietām šī ceļojuma laikā.
Uzskatot sevi par gardēdi, un ēstgatavošanas cienītāju, nevarēju neaiziet uz izslavēto garšvielu un gardumu tirgu. Par laimi, man, es neesmu saldumu cienītāja, tādeļ, viegli varēju atteikties no piedāvāto gardumu nogaršošanas. Taču pašas garšvielas, labprāt būtu paņēmusi tās visas līdzi. Ja uzskatāt sevi par ēst gatavošanas guru, Jums tur patiks. Blakus šim tirgum šaurās ieliņās atrodas vairāki zīda un lakatu veikali. Tām sievitēm, kuras pieturas pie tradīcijas un velkā melnus tērpus, šis ir viens no nedaudzajiem priekiem, jo lakati ir visās varavīksnes krāsās un ar dāžādākajiem rakstiem, kas jau kalpo kā rota, turklāt viss ir vistīrākais zīds.
Arī pāri upei viens pie otra ir vairāki restorāni, kā jau jebkurā valstī gar upi (restorāns + āra terase-restorāns). Taču ir jābūt uzmanīgiem, jo gar krasta malu visos restorānos var tik izteikta cena vietējā naudā, bet vienā no tiem tiks izteikta Eiro, kas būstiski maina summas vērtību. Tieši tā sanāca mums. Mēs neaprēķinājām naudu cik mums ir līdzi un, lai gan viesnīcā vēl bija palicis vairāk nekā pietiekami daudz naudas, tas bija brīdis, kad no vienas puses pārklāja kauns, jo īpaši ņemo vērā, ka pie blakus galdiņa bija krievi, kuri visu saprata. No otras puses, sapratne kā tas notiek realitātē un ne tikai Turcijā. Vienmēr mēģinās piekrāpt tūristus.
Mana mamma vienmēr ir teikusi, ka katrā valstī ir jāēd tās nacionālais ēdiens, un viņai kā vienmēr bija taisnība. Nākamajā dienā, kad staigājām pa šaurajām Stambulas ielām, ieraudzījām mazu kafejnīcu, kurā arī nolēmām papusdienot. Samaksājām ļoti maz, taču baudījums bija uz visiem 100%. Par pāris naudiņām mums iznesa plācenīšus, vairākus gaļas un dārzeņu pildījumus/sacepumus un dažnedažādas mērces. Galds bija pilns, ēdiens bija gards, cena - tas ko mēs baudījām nemaksāja to ko mēs samaksājām, tas bija ēdiena baudījums, turku tradicionālajā stilā. Gardi un nenovērtejami.
Nu un visbeidzot, atgriežoties pie taksista/transfēra. Viņš bija klāt precīzi, man pat viesnīcas recepcijā nekas nebija jāpasūta, viss notika automātiski, šoferis jau zināja cikos jābūt, kur, un par laimi neprasīja piemaksāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru